šodien pamatīgi satrauca incidents ar čomiem, mācība gūta.
secinājums – nav ko čīkstēt par savu dzīvi citiem, izrādās, ka to var kāds tikpat ātri izspļaut un nostādīt tevi nu ļoooti neveiklā situācijā, pārspīlējot teikto un sagrozot, dramatizējot to.

lai nu kā, turpmāk vairāk filtrēšu sarunas, ko var teikt, ko ne, kam. naivs.

runāju vēlāk ar zaķi par šo šmuci, šamā izteicās, ka gan jau gribēts kā labāk, tik sanācis kā vienmēr.

nesatrauc īsti tas, ka kāds “nodeva”,noslēpums jau nebija. satrauc ideja par to, ka jams varētu justies backstabots, man ļoti nepatīk apziņa, ka varētu kādu sāpināt.
pēdējā laikā miegs jau tā nekāds, vairākus mēnešus naktīs ceļos (ne katru, bet salīdzinoši bieži), atceros dažādus atgadījumus no cietsirdīgās bērnības, vai reizes, kad sanācis neapzināti kādu iegruzīt, nav svarīgi vai cilvis vai ne. dažreiz pat tik triviālas lietas, bet tāpat nekur sprukt nesanāk, cilā pārdomā, un tas empātiskums.
mierinu sevi ar karali lauvu :D
Rafiki: Oh yes, the past can hurt. But the from way I see it, you can either run from it, or… learn from it
ļoti pārsteidz notikumu amplitūda, tāpat arī cik ļoti daudz un dažādu cilvēku ir atcerēts un pārdomāti notikumi. kurā dipsī smadzene to visu paspēja ierakstīt, lai pēc tam tik detalizētu to visu atrādītu.
kaut kāda morālā atmošanās?