beidzot, beidzot esmu piebeidzis divus mega-testus ar vairākiem radio linkiem, daudz svičiem, un jaudīgākiem svičiem, testēju dažādus jaunus protokolus.
nebūtu jau grūti, ražotāji bija atsūtījuši “kā vajadzētu konfigurēt”, tik tā konfigurācija tik šķība, ka neparko taisni turēties negrib.

kamēr tai visā iebraucu, kad sapratu kā tam vajadzētu strādāt, tad vairs nebija nepieciešama pamācība, salaboju “manuāli”, viss strādā. pamatīgs akmenis nokāpa.

šodien darba kolēģi aizlaiduši uz divdienu laivojienu, neredzēšu mārtiņa draudzeni, nu ij ezis ar viņiem, lai izklaidējas. es atpūtīšos tepat, pastrādāšu savā nodabā.

kaifs, ka neviens nezvanās, nestāsta par 20 dažādām problēmām, kur visiem vajag tūlītēju palīdzību un uzmanību. var mierīgi sakonfigurēt iekārtas, apgreidot, pāršūt bootus, imidžus, paspēlēties.
nolikām vienu sviču saulītē :D citādi nevar saprast, viņš tā dīvaini uzvedās, vai tā bija softwares problēma, vai paša sviča, vajadzēs viņam ramtestu pataisīt. kas to būtu domājis, ka tāds ir arī svičos.

šonakt atkal nenāca miegs, mazliet pirms 4 pamodos, kādu stundu prātoju, bet tad cēlos pie kompja un norāvu stieni :D

zvilnot, domāju, ka esmu baigais prātvēders, daudzi saka, ka nevajag stresot, tas jau nekas neesot, ka zvanās, raksta epastus, skaipo, tas viss esot nieku. un neesot ko tur stresot.
iedomāju, ka to varētu salīdzināt ar bikstīšanu, ja kāds tevi dursta ar adatu, un tad tev saka – neuztraucies, tevi jau nesagriež, viss labi. tas, ka tevi spraudī ir nieks. :D

vakar lija, iz tālem redzēju pazīstamu siluetu, pazinu gaitu.
pēc pāris minūtēm pagāja mana bērnu kājas draudzene. saskatījāmies, nezinu ko viņa pazina vai tāpat uzmeta acis, jo man foršs gaiši zaļš džemperis!, pasmaidījām, sveicienu atdot neviens laikam neiedomājās.

šonakt, protams, miegam nenākot pārskatīju savas bērna atmiņas un daudzas pirmās reizes bija ar viņu, piemēram, sadoties rociņās, – kaulainas, mazas meitenes plaukstiņas. un mans naivums, tas ir pelnījis ordeni :D
viņu sauc Līga, un mans puišelis domāja, ka tas nu gan ko nozīmē, ka tas jau būs uz mūžu! :D
jj, you so funny! xD

izdomāju, ka varētu viņu atrast internetā un uzrakstīt kādu sveicienu, pajautāt kā pa dzīvi grozas, vai laimīga.
es parasti atrodu, ko meklēju, bet šorīt internets mani pārsteidza. neatradu ne tur, ne šur, liekas, ka viņa ar internetu nav uz tu. atradu čupu visādu bērnības paziņu, paskatījos, ka daudzi jau laulāti un ar mazuļiem. bija interesanti.

nu lūk, šodien internets mani pārsteidza.

7 bij’ braukšana, pavizinājos, nepamanīju vienu ceļa apzīmējumu, un vienuviet neieņemu kreiso stāvokli.
instruktors sūdzējās, ka viņiem skolnieki iešot prom, jo vadība esot sūdus sadomājuši.
agrāk devuši 2 jaunus nedēļa, aptuveni katru nedēļu kāds ir pabeidzis apmācības un devies tālāk, bet tagad dodot pa 4 jauni nedēļā, tas nozīmē, ka esošie noliks krietni vēlak un viss mēnesis jau uz priekšu esot aizrakstīts.
nu nezinu, ja man nepietiks ar paņemtajām reizēm, tad būs laikam jāraksta sūdzību autoskolas vadībai. kas par sūdiem? :D

vēl esmu sācis pētīt darba kafejnīcā salātus, kādas sastāvdaļas, kā sagriezti, ar ko samaisīti :D
man nekad nesanāk garšīgi salāti, es tik māku tomāti ar gurķi un krējumu samaisīt :D

čibriki raksta, ka tipo 2,5 ananāsi uz vienu suliņu :D

man nav žēl, tik pieklājības mazliet gribas.
daudzi atceras, kad šamiem kaut ko savajagas.
tāpat nav interesanti, ja pie tevis vēršas kā pie gūgles latviskās versijas, jo pajautāt ir vieglāk, nekā piespiest dibenu un paķeksēties pa internetu, iemācīties ko jaunu.

vēl ne interesantāk, ja tevi nostāda sūda gubas priekšā nemaz nerēķinoties – vai tu to gribi, vai tu to vari, vai tev ir laiks, interese un tā joprojām.
ja kādreiz izpalīdzēju, jo nebija žēl, tagad nožēloju, ka esmu tādiem palīdzējis, kuri to uzskata tagad par pašsaprotamu vai pat pieprasa/uzstāj.
pajautāt “vai tev ir laiks?”, “varbūt vari paskatīties?” ir pārlieku grūti?

nezinu kā ar šiem ielaistajiem grābekļiem tagad karot, varbūt nākamreiz, kad kādam ko vajadzēs no manis, vai gribēs, lai ko salabo, uzlikt tādu paši attieksmi, lai stāv un put, atcirst tik, ka nav laika?

atgādinu sev, nedrīkst aizmirst pateicību par jebko.

sodien jau 3. salvešu paciņa. deguns kā krāns.

pārmijus, acis grauž mazāk.

līsti, līsti, līsti, līsti, līsti :D

šodien diezgan interesanti, nodomāju, ka vajadzētu, lai kuz atnāk ciemos :D
un šams tieši pazvanīja, beidzās ar to, ka noprovējām LuLu picu par velti, pēc sūdzības.
paprovējām Keriju, nebija rozīnītes picai.

vēlāk aizripinājām līdz 333 trasei, paskatīties, kā veiko čibriki.

pirmo reizi, kad izripinājām pie dabas ar galaxy tabs 2, neatradu kā filmēt, tīri rajon šķūninga sporta pēc paprovēju. sanāca kā sanāca.

ar dūdiņu aprunājāmies, man vairāk kāro video kameru kā fotoaparātu, lai džudīte knipsē, es filmēšu :D

brauciena galā gatiņš vēl uzdavīnāja garšīgu aliņu, un brauciens finiša taisnē neizpalika arī asas izjūtas, bet viss veiksmīgi un no tā tik jāmācās. tagad ar būšu pieredzējis, ko cita vadītāja maldināšana var izraisīt. jāmācās no šādām kļūdām.

nu tas ir kaut kāds pīīīīīīīī, kurā pīīīīīīīīīī tie pīīīīīīīīī izdomā, ka kaut ko tādu, kas ir pilnībā pīī varētu kādam iesmērēt par tādu pīīīīī cenu.

cenas jaunajos projektos ir vienkāršī pīīīīī, kurā pīīīī tad ir tā krīze, ja var celt tādas mājas, tirgot pa tādām pīīī cenām.
kuri ir tie māju cēlēji, kuri varēja paņemt kredītus un uzcelt pīīī mājas, nopārdot dažas, atmaksāt kredītus un turpināt pīī citiem prātu ar nereālām cenām.

vienkāršī pīī. es nevaru, tāds pīīī, ka pīīī.

nākotne latvijā? nu tas ir pīīī.

Savādi, ja mājas no vietas, kur aizbēgt no problēmām pārvēršas par vietu, kur tās tev uzglūn.

izlasīju lifehackerī, ka šamie iesaka paprovēt, ir aplikācijas iOSam un win, un android.

paprovēju lietot gūgles taskus iekš drive un gmail, bet tie kaut kā nepaķēra, šis izskatās baigi ērts un ātri un forši.

http://www.astrid.com var lietot ar gkontu vai fb.