man nav žēl, tik pieklājības mazliet gribas.
daudzi atceras, kad šamiem kaut ko savajagas.
tāpat nav interesanti, ja pie tevis vēršas kā pie gūgles latviskās versijas, jo pajautāt ir vieglāk, nekā piespiest dibenu un paķeksēties pa internetu, iemācīties ko jaunu.

vēl ne interesantāk, ja tevi nostāda sūda gubas priekšā nemaz nerēķinoties – vai tu to gribi, vai tu to vari, vai tev ir laiks, interese un tā joprojām.
ja kādreiz izpalīdzēju, jo nebija žēl, tagad nožēloju, ka esmu tādiem palīdzējis, kuri to uzskata tagad par pašsaprotamu vai pat pieprasa/uzstāj.
pajautāt “vai tev ir laiks?”, “varbūt vari paskatīties?” ir pārlieku grūti?

nezinu kā ar šiem ielaistajiem grābekļiem tagad karot, varbūt nākamreiz, kad kādam ko vajadzēs no manis, vai gribēs, lai ko salabo, uzlikt tādu paši attieksmi, lai stāv un put, atcirst tik, ka nav laika?

atgādinu sev, nedrīkst aizmirst pateicību par jebko.