vajadzēja aizripināties līdz Olimpijai.
velo celiņš pa Skolas ielu, caur “Vecrīgu”, Vanšu tiltu.
Skolas ielā vairākas mašīnas uzskata, ka viņām ir priekšroka, jo riteņi taču var momentā apstāties. Nekas, ka viņiem būtu bijis jāpalaiž garām gājēji, velosipēdi un auto, izbraucot no blakus teritorijas.
pie Vecrīgas kanāla brīvdienās arī nav jāievēro velo celīņš, uz viņa var stāvēt un rakstīt sms, kārtējā bremzēšana un vēl kompliments “ti čo suka bļa”.
kāpēc cilvēks neizvēlas stāvēt uz auto ceļa un rakstīt sms, uz velo ceļiņa drīkst.
kuram pīterasam vispār ienāca prātā tur uztaisīt celiņu.
bērni rikšo, uz tilta pilns.
Vanšu tilta nobrauktuve, čibriks pilnā sparā soļo pa velo celiņu un uzkakā, lai lasās malā. saņēmis pret jautājumu, – vai negribi pastaigāties pa auto ceļu?, saka, lai apstājās, jo ir laiks sist sejas.
yoooo, y so sour?? Braucot ar velo vajag ieņemt relaksētu prāta stāvokli, un distancēties no visiem auniem ceļā. Tu taču brauc uz forša drapaka, a viņš nē, un varu derēt, ka tas otrs cilvis mašīnā ir drusciņ mad, ka tu vizines uz drapaka, a viņš tur sutina pakaļu ādas beņķī dedzinādams mūsu dārgos resursus.
Un jo vairāk braucu, jo mazāk gribu atrasties uz veloceliņa.
Tas ir – drošāk jūtos uz ielas (protams, ne visur), jo celiņi pie mums tomēr vairāk vai mazāk savienoti ar ietvēm, un uz ietvēm visādi streipuļotāji.