šoreiz jauns piegājiens, tā sapampa acu plakstiņi un āboli, ka berza pat mirkšķināt.
maisiņi zem acīm no ziliem palika sarkanīgi.
ūn pirmo reizi jutu arī kaut ko korpusā.

visi vecie prieki ar izsitumiem, pilnu degunu, sapampušām lūpām, sausu, sāpīgu rīkli, traucētu vēderdarbību, trīcošiem pirkstiņiem – nekur nav pazuduši.

nu nekas, skaidrs, ka 2 mēnešus garu projektu, ar izbojātām brīvdienām, vairākiem smagiem plāndarbiem, un vēl kripatiņu “hey, nu tad rīt izstāsti par atombumbu zinātni. nekas traks” bija par daudz.

priecājos, ka vismaz naktī, kropla paskata cilvēkam, tirgo zāles.