kaut kādu ceturto nedēļu nevarēju tikt īsti uz ķepām.
pēdējās divas nedēļas pilnīgā tūtē, ka galvu pacelt nevarēju, ne veselības, bet darba dēļ.
sapakojam devaisus, taisam nakts darbus, no rīta ceļ augšā, jo pārējā rūķīš armija netiek galā, nākošajā naktī dežūra neļauj izgulēties, tad atkal no rīta 20 nokavēti zvani, visi mirst, visus jāglābj.
nu beidzot 20 darbs pabeigts, varēs iet gulēt, – nekā, vēl vienu plādarbu tūri vajag.
nākošajā dienā atkal visi kā apķēzījušies, bet paši izdomāt, ka jāiet nomazgāties, lai neož – nevar!

tā pagāja divas nedēļas. šonedēļ viens kolēģis atpakaļ, viens atvaļinājumā, bet ir mierīgāk.
tā nu, kakls vairs nesāp un deguns ar brīvs, šodien enerģijas pieplūdums, lai arī gulēts maz.

kad tik nemierīgs ritms, tad pasprūk visādas foršības uz kolēģiem. pirmajās stundās pa lielam po, bet pēc tam uzpeld nožēla, ka kādam sabraucu virsū, ne gluži nevietā, bet tāpat. es tā nerullēju, vismaz es tā negribu ripot.
salamāju montierus, salamāju priekšnieku, salamāju savu palīdzības dienestu, salamāju citus palīdzības dienestu. tikai tāpēc, ka esmu pārāk noslogots.

vakarā sāku tīrīt klavu, tā lieta tā novilka, ka ap kādiem 3 tiku šņākt.
bračka atdeva savu pielietu klavu rezerves daļām, sev salaboju 4 pogas.
izvilku sauju sūdu! bet tagad spaidīt atkal kaifīgi, vien capslocks (kur es viņu vispār lietoju?) padevies, tam gumija izdilusi, bračka izmeta, ka mošk var izgriezt no vecās un uzlikt manai, vai pielīmēt. vēlāk jānočeko.
kādu laiku atpakaļ pētīju klavas, visdrīzāk, ka nākošā būs kkas līdzīgs Illuminated, vai arī MS. Neko prātīgāku nevaru sazīmēt, ja šis logiteks dienā iztur vidēji 20k klikšķu, un viņa man jau cik gadus.