vienu brīdi spīd saulīte caur žalūzijām uz zaļās sienas un viss izskatās osam.
caur noplukušu Radiotehnikas pastiprinātāju, kas piejūgts pie pusdzīva 2005. gada āboļa, ar vadiņsistēmu savienota no Ķekavas aizvesta Sony tumba, kur otra krita kredītā kaut kādos deviņdesmitajos.

fonā skan Dalija, spaidu consoli un priecājos.

pēc brīža sāk skanēt Lucifers trako uz ķebļa, un sajūtas tās pašas.
dzīve ir osam.

domājam, ka pēc gada pārvāksimies uz savu dzīvokli. nav ko barot citus.
ja nevar atrast ko superīgu izīrēt ne rīgā, ne rajonā, tad dzīvokļi izskatās labāk.

es vairāk gribētu uz mājiņu, bet tur vairāk nastu, dūda labāk uz dzīvokli. man patika uzaugt Ķekavā, nekādu iebildumu.