Angliski multiple personality disorder, latviski kā virsrakstā. Sindroms, kad cilvēkā ir vairākas identitātas vai personas.

Lasu tagad par šo tēmu Hologrāfiskajā visumā, kurš ir riktīgs badass lasāmais no Maikla Talbota.
Pārsteidz tas, ka vienā ķermenī var būt dažādas personības, kurai ir savas unikālas fiziskas un garīgas iezīmes.

Katrai ir savādāks smadzeņu viļņu garums, to medicīniski pierādījuši, bet vēl pārsteidzošāks ir fakts, ka pārslēdzoties personībām, citiem ir pat virs 10 šādu personību, mainās arī fizisks ķermeņa stāvoklis.

Tur ir dažādi forši piemēri, citam atkarība no personas mainas acu krāsa, cits prot kādu valodu vairāk nekā cita personība, citam pazūd dzimumzīmes/kārpas, citiem mainās redze (tuvredzība, tālredzība, vispār brilles nevajag).

Kā tas viss ir iespējams tikai ar personas pārslēgšanos. Lielākā daļa pēc šī stāvokļa “izārstēšanas” varot pārslēgties starp apziņām ar gribu/saprātu.

Vēl vairāk mani priecēja piemērs ar cilvīti, kuram bija 10 personības, 9 alerģiskas, 1 ne. Kā tas ir iespējams, ka 9 gadījumos neizstrādājās antivielas, bet vienā gadījumā izstrādājas.

Tāpat tur aprakstīts gadījums par hipnozi un cik spēcīgs ir prāts, ka spēj pārrakstīt pat ģenētisko kodu. Piemērs bija minēts ar slimību, kad āda ir zvīņveidīga, cieta. viegli plīst, iekaist, un šie cilvēki parasti ilgi nedzīvojot.
Kāds pusaudzis esot labi padevies hipnozei un dziļā transā, pusgada laikā ārsts bija atbrīvojis puisi no šīs ģenētiskās slimības, pusaudzis arī slimoja ar vairākām personībām.

Reāli, jāuzdod jautājums – cik tieši daudz smadzenes spēj dziedēt, kontrolēt ķermeni, ja nomainoties “domām” – mainas arī ķermenis un tā spējas. Ja tas notiek tā uz čiks, tad varbūt tiešām esam kādā matriksā un neko nesaprotam par savu 3d pasauli?

Palieku brīnīdamies, bet pa lielam, grāmatā runā par to, ka nevar ārstēt ķermeni kā atsevišķu vienību no psihes.

Es te pie sevis domāju, tipo man vairāk kā pusi dzīves ir iesnas, īsti neko ar viņām neesmu darījis, domāju, ka tā jābūt, tad pēdējos gadus kādus 8, laiku pa laikam iedomājos, ka varbūt esmu alerģisks pret kaut ko, un pēdējās 3 vasaras – jūlija beigas un augusta sākumu ir grūti izturēt, jo elpojamais aparāts tek, ka maz neliekas. Varbūt es ar esmu sev iedvesis, ka man tikai ir šī kaite? Šogad alerģiju apstiprinājās pārbaudē. Man tas sāk likties loģiski, jāmēģina sevi noskaņot, ka nav man nekādas alerģijas.

Grāmatā arī daudz runā par visādiem citiem tautas brīnumiem, kas medicīniski dokumentēti, piem., čupakabrai iedur uz 20min (špagu no paukošanās), skar svarīgus orgānus, uztaisa rentgenu, apstiprina, ka tas nav appiziens, izvelk ārā, paliek abās pusēs tikai sārti punkti. Rētas neasiņo, neiekaist un tā tālāk. Čalis teica, ka iemācījies nejust sāpes vācu spīdzināšanas nometnēs. Tātad atkal – viss ir galvā.

Tāpat ar stigmatām, nezināju, ka romieši tās situši locītavās ne plaukstās, jo nagla plaukstā nevar noturēt cilvēka svaru, bet mākslinieki un skulptori attēlo naglas plaukstās, kā tas notiek arī ar stigmatām.
Te, tāpat kā iepriekšejā gadījuma ir arī – brūces bez asiņošanas, bez iekaisumiem, bez pūzņošanas, bet pro čaļiem pat ar asinīm/ādu, kas izskatās pēc naglām un kuras fiziski reaģē, ja tu pastum, tad otrs gals lien ārā, un tas viss esot dokumentēts.

Tad reāli – kā smadzenes to var panākt, kur sākas un beidzas viņu spēja ietekmēt mūsu 3d pasauli?

Tāpat esmu woot, woot, par tiem piemēriem, kur cilvēki brīnumaina kārtā izveseļojas. Plesēbo efekts rullē, ja mēs paši neticam, ka varam atveseļoties, tad jau arī nevaram.
Ir arī pierādīts, tā raksta grāmatā, kur visu pierāda ar dokumentētiem gadījumiem, atsaucas uz tādu un tādu eksperimentu utt.

Divas zāles, vienā 9 uz lsd un 1 nomierinošiem līdzekļiem, otrā 9 uz nomierinošiem, bet 1 uz lsd. Viņiem pasaka, ka iedots lsd, un deviņi nomierinošie piedzīvo tripus. Iebarojot lsd Tibetas mūkiem, citam galva sāp, citam vispār nekas, pat pēc 5x lielākas devas kā citiem.

Plesēbo piemēri grāmatā pavisam labi, čalis, kuram teju jāmirst, dabūnot savas brīnumzāles par kurām lasījis, atveseļojas dažu dienu laikā no vēža, pēc tam fabrika pasaka, ka zāles ir sajauktas – simptomi atgriežas, tā kā ārstēt nav ar ko, ārsts jamo piečakarē ar plesēbo un čalis atkal izārstējas, beigās gan uzzināja un pēc tam uzreiz arī nomira.

Jautājums tāpat paliek – vai tautas medicīna, dziednieki utt., kam nav spēju, bet, kuri piečakarē slimnieku un jams izārstējas – vai tas viss ir placebo? Bija arī atsauce uz slimošanas un izārstēšanās procentiem, – zāles nāk un iet, bet procenti vienmēr ir līdzīgi, lai arī vecajām zalēm beigās īsti nav nekāda sakara ar ārstēšanu.

Hologrāfiskā visuma versija diezgan labi izskaidro šos gadījumus, interesanti, kādas tēmas grāmatā tiks apskatītas tālāk, pagaidām esmu priecīgs par šo jauno teoriju.