vakar, šūpodams kājas, šķobījos, – kāpēc darba devējs nesūta celt kvalifikāciju?
vai pietiek ar to, ka pašmācībā varēsim visu apgūt?
varbūt domā, ka ar darba algu to var atļauties?

projekti un lietas paliek ar vien viltīgāki un sīkumaināki, jābūt vilnī!, bet pa kuru laiku, lai pamācās, ja jākaplē nepārtraukti?

varbūt lielās organizācijās, kā runā, – ierēdņiem ir vieglāk.
atnāci, izdarīji, aizgāji. nekādas nopietnās atbildības, bet nevar jau pēc tam lepoties, ka to pats būtu izdarījis vai tā.
no otras puses, kam tad interesē, ko tu cita labā esi sadarījis no visas sirds.

tudišpīp.

aizgājām ar sievu samainīt horvātu kunas pret latiem, izrādās, ka daudzi nomas punkti un bankas to nedara.
kāpēc nedara? vvz.

aizčāpojām pa karstumu līdz dzelzceļa stacijai/origo, atnācām pa avotu ielu atpakaļ, atcerējāmies, ka rimi nenopirkām ūdeni, kā jau bija plānots, tipinājām pa kāpnēm un abas kājas ciskās savilka krampis. bāc! sāp!

vajadzēs sagūglēt par iemesliem, – kāpēc tā vispār notiek. nezinu vai muskuļu joks vai smadzenes šķības.
sieva vaino horvātijas briesmīgo busu, kurā vajadzēja nosēdēt divas dienas. kājas bija kārtīgi sapampušas, stampiņas.

vakar ar dūdu izlēmām paņemt atpūtu, lai arī Rīgas veikparkā neko nedaŗījām, pastaigāt ar basām kājām un pasēdēt svaigā gaisā, pārmaiņus, bija jauki.

termometrs rāda, ka šodien arī svēlme, varbūt vēlreiz aizlaidīsim.

izrādās, ka Rīgas veikparks ir ļoti laba vieta, lai svinētu vecpuišu un vecmeitu ballītes.
vakardien redzējām 3 tādus :D
vienā krievu kompānijā bija arī nolīgta kāda vieglas uzvedības pavadone, kura dancoja stripiņu..
pēc tam latvieši omulīgi āzēja jauno līgavaini, – kā saka “nē”, tā jāiedzer :D